|
|
| Man pieder tas, kas man pieder. Silk Way Rally 2011, Dakar series Vnesheconombank Rally-Raid Team | 
|
Man bija vienkārši nereāls atbalsts pie visgrūtākā rallija starta, kas tika novadīts valstī – rallijreidā „Zīda Ceļš”. Likās, ka visi, kas atradās uz Sarkanā laukuma, ieradās novēlēt man sasniegt galveno manas rallijā piedalīšanās mērķi – tikt pie finiša.
Kas tad ir mūsu komanda?
Vņešekonombanka RRT ir:
Mitsubishi Pajero Evolution 2
Pilots – Antons Grigorovs
Stūrmanis – Sergejs Mišins
Nissan Patrol
Pilots – Aleksandrs Oļejnikovs
Stūrmanis – Jeļena Lavrova
Četri mehāniķi, trīs vadītāji, korespondents (Natālija Zaiceva), komandas vadītājs ( arī mana sieva – Jūlija), septiņas tehnikas vienības un divas piekabes.
Lēmums par piedalīšanos nāca apmēram pirms pusotra-diviem mēnešiem. Izņemot organizatoriskos jautājumus, kuru bija sakrājies milzīgs apjoms, bija nepieciešams nopietni sagatavot mašīnu, veikt testa braucienus, izmēģināt auto, kā saka, laukā.
Divas nedēļas pirms rallija 150km no Rostovas atradām lielisku „smilšu kasti”. Tur es ieguvu savas dzīves pirmās iemaņas braukšanā pa smiltīm. 5-6 stundas treniņa un devāmies atpakaļ. Vakarā izlidojam uz Maskavu. Te nu bija visa sagatavošanās grūtākajam rallijam. Pamatīgi nav, vai ne? Nolēmām „iebraukt” jau rallija gaitā – pirmajā-otrajā posmā.
Sestdiena, 2011.gada 9. Jūlijs
Lužņiki. Pirmajā bivakā Lužņikos sapratu, cik daudz „sacīkšu tautas” es pazīstu, cik daudzi cilvēki pazīst mani. Bija patīkami apzināties.
Tehniskā komisija. Manam „kaujas zirgam” vairākās pozīcijās beidzās homologācija – rallija organizatoru (kompānijas A.S.O. – Amaury Sport Organisation) nosacījumu un standartu izpildīšanas saistībā, t.sk. arī pēc auto „dzīves” termiņiem, tā aprīkojuma, pēc atsevišķām detaļām u.c. Rezultāts – mani pārceļ uz kategoriju Super Production, t.i., pie tiem, kas reāli cīnās par uzvarētāju vietām kopējā klasifikācijā.
Ko tad lai dara? Aiziet!
Sarkanais laukums. Svinīgs rallija starts.
Uz Vasiļjevsko no Lužņikiem atbraucu ap 7 vakarā.
Desmitiem reižu es skatījos uz pjedestālu. Un nu pirmo reizi es skatīšos no tā. Satraukuma pilns, interesants, atmiņā paliekošs moments.
Ir daudz viesu, paziņu, draugu. Pēc tam, kad visiem izsniedza beisbola cepures ar T-krekliem komandas krāsās, kļuva acīmredzams, cik mūsu ir daudz – Vņešekonombankas komandas dalībnieku un līdzjutēju.
Ilga gaidīšana, stipra lietus sākums un beigas, pjedestāls. Viens mirklis, brīdis, bet tu atceries to kā stāstu. Tas ir satriecoši!
Aplis pa Maskavu, „sacīkšu braucēji” ar civilo mašīnām, kas sacenšas ar mums, satraukums par lielā ceļa sākumu.
Rīt notiks cīņa.
Svētdiena, 10.jūlijs.
Maskava – Ļipecka.
Pirmā rallija kaujas diena. Tehnikas un komandu pārbaude. Kopējās gatavības stāvoklis.
Liazons līdz startam ir 310 km, aizbraukšanai ir dotas 3,5 stundas. Tas nozīmē, ka vidējam ātrumam jābūt 90 km/h. Ievērojot izbraukšanu no Maskavas, luksoforus, apdzīvoto vietu tranzīta ielas un uzpildes stacijas, ir jāsteidzas. Aizkavēšanās – soda minūtes.
Vispār visi rallija liazoni bija izskaitļoti pēc laika tā, lai nebūtu iespējams nepārkāpt. Daudzi nepaspēja. Šo organizatoru rīcību šajā sakarā es tā arī neesmu sapratis... Jo īpaši, kad pārkāpējiem vēl arī piešķīra sodu ( tā Firdauss Kabirovs ieņēma otro vietu uz pjedestāla).
Pa ceļam caurduram riepu – iepazīstamies ar domkratu. Pirmsstarta zonā iebraucam 2 minūtes pirms beidzas izsniegtais laiks. Braucām ļoti ātri.
Pirmā speciālā posma starts tika organizēts uz Kuļikovo lauka. Tulas apgabala administrācija bija labi sagatavojusies. Gubernators pats atbrauca, lai dotu startu rallijam.
Mūs gaidīja 260km garš ātrumposms. Pārgāja lietus. Pirms starta bija viegls uztraukums. Kā nekā pirmo reizi!
Šis speciālais posms kļuva neaizmirstams. SSA vidū ceļš bija tik ļoti dubļains, ka pilnpiedziņas džipi ar sporta riepām vietām bija vienkārši ārpus jebkādas kontroles un pārvietojās lēnāk par kājāmgājēju.
Pārvarējām divus braslus un vienu grūti pārvaramu pakalnu, pārklātu ar šķidrajiem māliem. Daudzas mašīnas jau bija apstājušās, taču mēs izrāvāmies cauri. Es biju sajūsmā. Lepnums par to, ka tiku galā, pilnībā pārpildīja mani.
Pēc finiša uzzināju, ka esam 39., mūsu otrā ekipāža ir 27. Mēs atpalikām no līdera 50 minūtes un no mūsu otrās ekipāžas 15 minūtes.
4 stundas un 15 minūtes pārgāja ļoti ātri.
Mašīnas tika mazgātas no dubļiem ap trim(!) stundām. Pat nācās noņemt riteņus. Mehāniķi bija nomocīti vēl pirms profilakses darbu un remontdarbu sākuma.
Otrā diena.
11. jūlijs. Ļipecka – Volgograda. Speciālais posms – 480km.
Pirmās smiltis, daudz teritoriju bez ceļiem, maz ātrumposmu, daudz tehnikas. Šī diena bija īsts pārbaudījums!
Liazons, speciālā posma starts. Mūsu ekipāža startēja pēc kopējā ieskaitē līderpozīcijās esošajiem KAMAZ. Tas nozīmēja, ka smiltis būs pamatīgi izbraukātas...
Aptuveni 50 km pirms starta ieraudzījām Oļejnikova mašīnu. Tā izrādījās bojāta. Zaudēt otro ekipāžu komandai vienkārši nedrīkstēja. Paķērām uz troses 3-tonnu Nissan, vilkām vairākus kilometrus līdz tuvākajam šķērsojumam ar civilo ceļu un rāvām tālāk uz priekšu.
Sniegt palīdzību no ārpuses trasē ir aizliegts. Turklāt Nissan ekipāža bojājumu novēršanā zaudēja vairāk kā 4 stundas. Rezultātā viņi neiekļāvās maksimālajā speciālā posma laikā un saņēma 14 penalizācijas stundas.
Atskatoties saprotu, ka pēc šī bojājuma mūsu otrā ekipāža zaudēja iespēju cīnīties par pirmajām vietām, taču tas lika Aleksandram pārstāt dzīt uz priekšu, viņš mierīgi (kā arī mēs) sāka vairāk domāt par nokļūšanu galapunktā. Galu galā tieši tas arī atveda pie finiša abas mūsu ekipāžas. Nav, kā saka, ļaunuma bez labuma...
Mūsu pirmās smiltis
Pirms smilšu kāpām nolaidām riepas līdz vienai atmosfērai, un tad sākās...
Organizatori nostāda GPS punktus, kuri jāsavāc, visnepiekļūstamākajās vietās. Lai paņemtu punktu, tai jāpietuvinās attālumā līdz 90 metriem. Punkta savākšanas brīdī GPS ierīce izdod ilgstošu pīkstienu. Šī skaņa man kļuva par rallija mūziku...
Auto bija izcils, smiltis tika pārvarētas ar pirmo mēģinājumu.
Ar nožēlu lūkojos uz iesprūdušām ekipāžām. Tās bija kā ievainoti tanki kara ceļu nomalēs. Kāds bija iesprūdis, kādam bija bojājums. Viņi cīnījās par vietām.
Man pieder tas, kas man pieder, - un mēs devāmies tālāk. Pēc smiltīm noskaidrojās, ka mūsu kompresors ir bojāts. Nācās ar nolaistām riepām diezgan mierīgi braukt līdz finišam. Pa ceļam, riepās esošā zemā spiediena dēļ, caurdūrām vienu riepu. Ar domkratu jau bijām pazīstami...
Ceļā zaudēts laiks – kā minimums stunda, taču laiks mums atradās otrajā vietā.
Pa ceļam mēģinājām izvilkt rūpnīcas Ņivu. Iesprūdām paši – lāpstas, trapiņi (zem riteņiem) un mēs atkal esam ceļā!
Šajā dienā sacīkstes zaudēja 34 SUV ekipāžas un 7 smagās mašīnas. Bija daudzas izstāšanās un penalizācijas.
Noguruši, nomocīti, taču gandarīti mēs bijām izgājuši otro pārbaudi. Un paveicām to kā 33-šie, ieņemot 32. vietu kopējā klasifikācijā.
Bet galvenais – mēs vēl joprojām bijām darbībā!
Dienas rezultātu apkopošanā saņēmām augstu vērtējumu no rallija un komandas „KAMAZ-master” vadītāja Semjona Jakubova. Neviens nebija gaidījis, ka mēs vispār tiksim līdz galam, jau nerunājot par tādu rezultātu!
Pazinēju lokā mani sāka atzīt...
Bivakā „KAMAZ-master” mūsu laba drauga Sergeja Rešetņikova personā piedāvāja mums izmantot civilizācijas labumus pie viņiem esošās veļas mašīnas veidā. Startēt tīrā kombinezonā – tas tik ir kaifs! Starp citu, Maikopā mūs arī „uzpucēja”, un pie finiša mēs izskatījāmies tīri un akurāti.
3. un 4. Sacīkšu dienas
Volgograda – Astrahaņa un Astrahaņa – Astrahaņa bija pilni ar piedzīvojumiem. Sarežģītie, ekipāžas un tehniku nogurdinošie posmi padevās man ar lielām grūtībām.
Es sāku apdzīt sāncenšus trasē. Savukārt tos, kuri apdzina mani, laidu garām bez nožēlas, pilnīgi saskaņā ar sacīkšu braucēju kodeksu – tevi apdzen, tātad brauc ātrāk, tātad laižam garām. Vēl tiksimies!
Sestajā posmā (Stavropole – Maikopa) kāda profesionālā ekipāža apdzina mūs trīs(!) reizes. Un katru reizi viņu stūrmaņa kļūdu dēļ mēs izrādījāmies priekšā! Pie tam pēc dienas rezultātu apkopošanas mēs viņus pārspējām. Bivakā noskaidrojās, ka šī ekipāža vairākas reizes apdzina gandrīz vai visus dalībniekus, kas brauca peletona vidū. Bija smiekli par viņiem un lepnums par mums. Mans stūrmanis ir lielisks profesionālis! Es daudz esmu no viņa mācījies. Fakts, ka mēs nonācām līdz beigām – tas pilnībā ir viņa nopelns.
Piektā diena. Astrahaņa – Stavropole
Uz starta bija 56 džipi un 32 smagās mašīnas. Iepriekšējo dienu skaitliski lielās daudzu izstāšanās dēļ speciālo posmu saīsināja no gandrīz 700 km līdz 600 km.
Kalmikija. Stepes. Putekļi. Gandrīz vai nav iespējams apdzīt. Sarežģītākā navigācija. Speciālais ātrumposms bija tik tiešām ātrumposms.
Šajā posmā pāris reizes gandrīz vai apgriezos otrādi – ātrums, pauguri un bedres darīja savu ļauno darbu...
Aptuveni pēc 350 kilometriem, braucot cauri kādam ciematam, apstājāmies pie veikala, izkāpām. Mašīnu uzreiz aplenca vietējie iedzīvotāji, jāsaka, milzīgā skaitā pavadošie mūs visa sacīkšu ceļa laikā. Viņiem bija savādi redzēt tik mierīgu ekipāžu – visi nesās garām kā traki, mēs, savukārt, sniedzām autogrāfus...
Ūdens mūsu dzeramtraukos ap to brīdi uzkarsa līdz ārā esošai temperatūrai – 35 grādi. Aukstais ūdens no pusotra litra plastikāta pudeles bija vienkārši dievišķs! Tieši tad es pilnībā izjutu ŪDENS nozīmi un vērtību. Tas ir jāpiedzīvo, savādāk nekad nepārstāsi atstāt tekošu krāna ūdeni, kad skujies...
Noslēdzošos 100 km apbrīnojām Stavropoles zemi. Nereāli skaisti – pakalni, pļavas, ciemi, ezeri un dīķi, lauki, lauki, lauki! Īsts skaistums!
Atnācām 21-ie, mūsu otrā ekipāža – 22-ie, kopējos rezultātos arī kļuvām 21-ie. Visi jokoja – acīte! Šajā goda vietā mums arī bija lemts palikt kopējā klasifikācijā pēc rallija rezultātiem.
Sestā sacīkšu diena (Stavropole – Maikopa) bija vienkārša pastaiga.
Divi speciālie posmi 170 km kopējā garumā ar pārtraukumu. Nepaspējām pat izbraukāties kā nākas! Taču tieši šajos īsajos speciālajos posmos bija ļoti grūti vadīt mašīnu saskaņā ar maršrutu. Sergeja Mišina darbs pārtapa par pamata darbu, un viņš ar to lieliski tika galā! Kļūdas, protams, arī bija, bet svarīgākais ir tās laikus novērst un bez nožēlas turpināt ceļu. Man pieder tas, kas man pieder!
Septītā diena, man visinteresantākais speciālais posms – pa upes gultni, ar pusotru desmitu braslu – tika atcelts augsta ūdens līmeņa dēļ. Kalnos lija lietus. Bija ārkārtīgi žēl. Tas ir kā bērnībā – palēkāt pa peļķēm vai pārbraukt tām pāri ar divriteni. Bet te – dzīties pa akmeņainu kalnu upi, turklāt vēl ar sporta SUV! Nu tiešām žēl. Taču man pieder tas, kas man pieder, tāpēc mēs, noņemot no logiem aizsargtīklus to nevajadzības dēļ, devāmies pie mērķa – mūsu finiša.
350 km no Maikopa līdz Sočiem veicām nedaudz vairāk kā 8(!) stundās. Drausmīgi sastrēgumi, vienīgais vecais vienas joslas ceļš, pilnīgs palīdzības trūkums no vietējās valdības. Paspējām laicīgi!
Finiša pjedestāls, apsveikumi. Semjons Jakubovs izlēja man virsū pusi šampanieša pudeles, es darīju to, ko 100 reizes esmu redzējis televizoru ekrānos – izšļakstīju pārējo. Tika arī Mišinam. Manai sajūsmai nebija robežu!
Es redzēju manu bērnu acis – tajās bija lepnums par tēti. Klāt draugi un paziņas, kas bija atbraukuši no Maskavas un Sanktpēterburgas dalīt ar mani uzvaras prieku... Forši!
Neviens ap to brīdi vairs nebrīnījās par mūsu pastāvību. Mēs taču vienkārši braucām. Mūsu pareizi izvēlētā taktika, ar kuras palīdzību es pieļāvu mazāk kļūdu pilotēšanā, bet stūrmanis – navigācijā, neparedzēja nekādas sāncensības ar citām ekipāžām. Tā bija cīņa ar sevi pašu, ātruma, drošības un tehnikas balanss. Princips „redzu – braucu, neredzu – nebraucu”, kā arī mašīnas saglabāšanas jautājums, noveda pie negaidīta, taču likumsakarīga rezultāta: stabila un droša braukšana atveda mūs pie finiša pjedestāla!
Mēs to paveicām! Es to paveicu!
Bet nobraukt visu ceļu līdz galam man palīdzēja tuvinieku atbalsts. Draugu, ģimenes, kolēģu atbalsts. Tavs atbalsts. Vairāki desmiti SMS katru vakaru. Man nebija tiesību nenobraukt līdz galam. Bildīte ar sasistu džipu ar uzrakstu Vnesheconombank Rally-Raid Team uz klāja bija galīgi nepieņemama. Labāk jau pie finiša, pie tam vēl nebūt pēdējam!
Starp citu, mans laiks bija otrais pēc kārtas Production kategorijā – tieši tajā, kurā man arī bija jāpiedalās... Savukārt mūsu otrā ekipāža saņēma kausu par šo otro vietu, laipni atdodot vienu no tiem diviem mums, tā ka es vēl arī ar trofeju atgriezos!
Ļenai un Aleksandram vispār jāsaka atsevišķs „paldies!”, par to, ka man kādreiz piedāvāja realizēt uz to brīdi šķietami bezcerīgu nodomu. Viņu personā „paldies” visai komandai, kas dienu un nakti strādāja pie vienīgajam rezultātam. Savstarpēja sadarbība ar mehāniķiem – vienkārši dziesma. Bikova «Â áîé čäóň îäíč “ńňŕđčęč”», nekas cits!
Vēl atsevišķi atzīmēšu rallija organizāciju. Francūži no ACO kauc par mūsu servisu. Viņiem tur Dakārā nekas tāds sapņos nerādījās! Bivaku organizācija, visu rallija dalībnieku apkalpošanas komforts (1,5 tūkstotis cilvēku), karstais ūdens dušas kabīnēs, dažnedažāds garšīgs ēdiens un arī daudz kas cits ir atsevišķu apbalvojumu vērts. Paldies!
Ko nu tagad?
Bieži sapņos redzu ralliju. Emocionālais un fiziskais iespaids bija graujošs. Sāku uzmanīgāk braukāt pa pilsētas ielām, sāku vērtēt to, kas agrāk šķita ikdienišķs un pats par sevi saprotams.
Rallijā man tika izteikts piedāvājums no mana laba drauga Māra Saukāna sakarā ar piedalīšanos Dakārā 2012. Gadā, kas norisināsies Argentīnas, Čīles un Peru teritorijā no 1. līdz 15. janvārim. Kopējā sacensību distance - 9000 km. Sarežģīti, grūti, viltīgi deviņi tūkstoši kilometru... Par tādu dzīves pagriezienu es pat nebiju sapņojis, lai gan arī tāpat, kā nebiju sapņojis par „Zīda Ceļu” trīs mēnešus atpakaļ! Man tika dota nedēļa apsvēršanai, un es devu savu piekrišanu.
Šogad uz Dakāru pirmo reizi tās vēsturē dosies elektromobilis. Tā vārds ir – OSCar eO. Tieši latviešu komandā es uzstāšos ar OSCar trešās paaudzes mašīnu. Mans uzdevums ir būt blakus šim elektroauto, palīdzot tam tikt līdz finišam, lai gan palīdzība varētu būt nepieciešama arī man...
Redzēt, kā būvējas eO reālā laika režīmā, kā arī noskatīties latviešu komandas prezentāciju var šajā interneta lappusītē : http://driveeo.com/.
Atbildība ir kolosāla! Reportāžas par pirmo Dakāras elektroauto tiks atsevišķi rādītas visos pasaules masu medijos. Saprotot, ka sacensties par vietu es neesmu plānojis (es vispār pat nebiju plānojis tur būt), bet mans mērķis, kā parasti, būs nokļūt līdz finišam – tas ir tieši tas, ko no manis gaida komanda, un es varu teikt: esmu gatavs! Uz tikšanos Dakārā!
Rallijā es uzrakstīju nelielu dzejoli vienam ļoti labam Cilvēkam sakarā ar viņa dzimšanas dienu, kas sākās apbalvošanas naktī. Nekad nebiju aizrāvies ar šo nodarbi, bet kaut kā nu tā sanāca. Domāju, tas pilnā mērā sniedz atbildi uz jautājumu, kam tad tas viss ir vajadzīgs.
Nevērtējiet pārāk stingri.
Visa dzīve ir spēle.
Bet kur tai ir jēga?
Kad galdā stāv kaviārs?
Vai kad ātrums tevī sprēgā?
Spēlē vienmēr ir spēlētāji,
Tai noteikumi ir un mērķis – uzvarēt.
Ir laiks tai, un tā robežas ir plašas....
Bet jēga slēpjas mākslā sejas redzēt.
Kas īsti dzīvē pieder mums?
Tā bezjēdzīga rit un valda tukšums
Tai jēgas nav, bet kur to rast?
Tai vismaz vienu seju saskatīt ir nepieciešams prast!
Jebkurš no mums, sev spēli tverot,
Pa īstam dzimst.
Neviens no mums nav tiesīgs darīt izvēli –
Vai spēlē paliek, vai mūžībā grimst.
Mūsu dzīve ir spēle... Spēles jēga ir šāda:
Kad tu atdod tai sevi, bez viltības kādas,
Kad tu saki tai „Jā”, kad tai dvēseli atver,
Tad tu piešķir to jēgu, kas TEVI pašu iekšā aptver.
„Izaicinājums tiem, kas uzdrošinājās, sapnis tiem, kas palika”
Tjerī Sabīns, Dakāras rallija dibinātājs
Man pieder tas, kas man pieder!
Antons Grigorovs
2011. gada jūlijs
