Jā. Bija tiešām interesanti. Pirmoreiz esmu Dakārā, elektroauto pirmoreiz, viss pirmoreiz.
Un, kā nopratu – tā bija daudziem...
Sev skaidri nospriedu – Dakāra katram ir sava.
Tas ir ne tikai, ne tik daudz vienu un to pašu notikumu subjektīvās uztveres jautājums – savādāks ir viss – pati sacīkšu struktūra, to grafiks, slodzes, notikumi, mērķi, rezultāts – viss ir pilnīgi atšķirīgs katram kopējā procesa dalībniekam.
...Īstenībā arī process katram ir savs... un ne tikai tur.

Mana Dakāra

Šo vārdu salikumu pirmoreiz ieraudzīju Vadima Prituļaka grāmatas nosaukumā „Mana Dakāra. Stāsts par vienu ralliju, kas ilgst mūžību...”. Tikai izejot cauri Dakārai spēju saprast patieso šo divu vārdu jēgu.
Tik tiešām, vārdi ir tikai skaņas. Jēga ir tas, ko tu tajos iekļauj.
...Īpaši tad, kad izlaid to pats cauri savai ādai....

No: Grigorovs Antons Aizsūtīts: Trešdiena, 21.decembris, 2011.g. Kam: Grigorovs Antons Tēma: Dakāra 2012, Antons Grigorovs Labdien! Tātad, mēs cieši pietuvojāmies 2011.gada beigām, un tas nozīmē, ka līdz 2012.gada Dakāras sākumam ir atlikušas vien dažas dienas un stundas. Rallija starts notiks 2012.gada 1.janvārī. Dakāra-2012 šķērsos visu Dienvidamerikas kontinentu no dienvidaustrumiem līdz ziemeļrietumiem, apmeklējot trīs valstis: Argentīnu, Čīli un, pirmoreiz, Peru. Dakāra-2012 – tās ir 15 dienas, tie ir 8,4 tūkstoši km ceļa, to skaitā 4,2 tūkstoši km speciālo posmu un 4,2 tūkstoši km liazonu, tās ir 465 ekipāžas, simtiem atbalsta tehnikas vienību un žurnālistu ekipāžu. Šogad es piedalīšos gada galvenajās sacīkstēs! Tiem, kas nav lietas kursā – tā ir mana pirmā Dakāra un kopumā otrās sacīkstes. Par manu pirmo rallijreidu kļuva Zīda Ceļš 2011, kurā es piedalījos kā Vnesheconombank RRT komandas sastāva dalībnieks (sīkāk www.withrally.com/site/2011). Iespēju piedalīties 2012.gada Dakārā man sniedza komanda Team Latvia, no kuras pirmo reizi Dakāras rallija vēsturē šogad startēja elektriskās piedziņas rallijreidu automobilis – OSCar eO. Kas tad ir Team Latvia 2012.gada Dakārā? Tā ir starptautiska komanda 20 cilvēku un 7 tehnisko vienību sastāvā, t.sk.: - divi sacīkšu džipi: OSCar eO (elektromobilis, Nr. 370 – Māris Saukāns un Andris Dambis – elektromobiļa radītājs) un OSCar O3 (Nr. 467 – Antons Grigorovs un Ainārs Princis); - DAF markas smagā automašīna (Nr. 574 - Jean-Charles Mauri, Jean- Claude Kaket un Kaspars Dambis (Francija, Beļģija, Latvija) ); - atbalsta ekipāžas – divas smagās tehniskās palīdzības automašīnas Mersedes ( Haralds Ulmis, Ingus Ulmis, Kristaps Ulmis un Aldis Zariņš, Kaspars Ozoliņš, Gunārs Briedis); - divi Nissan Navaro: viens vieglais tehniskās palīdzības auto (Arnis Mellups, Kristaps Dambis, Oļegs Dorofejevs) un žurnālistu mašīna (Aleksandrs Morozovs, Sergejs Utkins, Luka Ivo Indrāns); - komandas vadītājs – Normunds Avotiņš. Šie 20 cilvēki ir tikai tie komandas pārstāvji, kas piedalās pašās sacīkstēs, taču projekta realizācija kļuva iespējama pateicoties desmitiem aizrautīgu cilvēku no daudzām pasaules valstīm, kuri ieguldīja savus spēkus par labu kopējai iecerei. ... (izlaidīšu)... Galvenais komandas uzdevums – OSCar eO pie finiša, mans galvenais uzdevums – es pie finiša! ... Tieši blakus elektromobilim...:) Laimīgu Jauno gadu! Laimi un lielus mērķus novēlu jums un jūsu tuviniekiem! Paldies! Antons Grigorovs 2011.gada decembris

Tātad, Viņas Majestāte Dakāra.
14 etapi, 8370 km, t.sk. speciālposmi – 4190, liazoni – 4180km.
443 ekipāžas, t.sk. 178 motocikli, 30 kvadracikli, 161 auto, 74 smagās automašīnas, t.sk. 248 nonākušo finālā jeb 56%.
50 dažādu tautību 742 sportisti (jaunākajam-20 gadi, vecākajam-71 gads), 980 reģistrēto atbalsta grupā, 285 žurnālisti, 1800 akreditētie masu mediji.
210 organizētāju automašīnu, t.sk. 11 helikopteri, 12 lidmašīnas, 55 kravas auto, motocikli, autobusi un mašīnas.
2500 cilvēki katru dienu tika apkalpoti bivakos.
Rallija translācija – 190 pasaules valstīs, 1500 translāciju stundas, 100 miljoni Dakāras interneta lappusītes apmeklējumu sacīkšu norises laikā, miljards skatītāju visā pasaulē.
Ir skaidrs, kas tā par milzīgu iekārtu?
Pēc dalībnieku skaita tie ir trīs „Zīda Ceļi”, un tas vēl ir bez motosacīkšu braucējiem. Tie ir divi „Zīda Ceļi” pēc garuma un pieci „Zīda Ceļi” pēc grūtības pakāpes!
...Lai gan šogad „Zīda Ceļš” solās būt daudz nopietnāks. Protams! Bez šīs vecās izkārtnes – „Dakar Series” – neviens neaprobežos organizatoru fantāziju! Redzēsim... Personīgi man „Zīda Ceļš” ir labākais un vienīgais manis, komandas un tehnikas treniņš sacensību apstākļos. Izgāji cauri „Zīda Ceļam”, vari braukt uz Dakāru. Bet varētu būt, ka drīz būs arī otrādi... Sacīkstes norisināsies no 2012.gada 7. līdz 13. jūlijam ar maršrutu Maskava – Gelendžika. Informāciju un jaunumus par sacīkstēm, norises novērošanu, foršus foto un video kadrus – to visu var atrast http://silkwayrally.ru
Team Latvia (http://driveeo.com/) šogad paveica to, ko agrāk nekad un neviens nebija veicis. Automobilis ar pilnībā elektrisku piedziņu kāpa uz 2012.gada Dakāras finiša postamenta. Tas ir notikums.
Mana komanda pilnībā īstenoja nostādīto mērķi – elektroauto uz finiša postamenta. Kas attiecas uz mani, lai cik tas savādi būtu, mans mērķis, ko biju paziņojis pirms starta – precīziem vārdiem:” Būt uz finiša postamenta... blakus elektroauto” - piepildījās...
...Vārds vārdā, kā uzrakstīju – „blakus”, kājām ejot un bez mašīnas...
Kopumā es paveicu ap 8 tūkstošiem kilometru rallija, t.sk. nedaudz vairāk par 4 tūkstošiem specposmu. 100 kilometrus pirms finiša, trīspadsmitajā (iepriekšpēdējā), mana Oskara motors teica – „Stop! Pietiek!”.
...29 kilometrus nobeiguma 14. papildposma es vēroju jau kā skatītājs ar fotoaparātu rokās.

Visdīvainākais man, šīs izstāšanās momentā, bija mana mierīgā reakcija uz notikušo. Šķiet, ka bija taču jābūt ārkārtīgi kaitinoši, bija jābūt vilšanās, taču bija vienkārši žēl, ka atlika noiet gandrīz vai neko, bet apstājāmies tehnikas dēļ.

Visdrīzāk tas saistīts ar to, ka es pilnā mērā dabūju visu, pēc kā turp devos. Es piepildīju savu sapni – piedalīšanās Dakārā.
Lai gan nogulsnīte, kā saka, palika...

Re kāda, tik tiešām, olimpiāde! Tagad ir skaidrs, kādēļ kāds izdomāja: „svarīga ir nevis uzvara, bet piedalīšanās”...
Viss, ko tobrīd gribējās – uz plaukstām pacelt elektrisko mašīnu, turpinošo pārbaudi vienatnē, un kā rotaļlietu pārcelt to pie finiša. Ar šīm domām es lūkojos viņiem pakaļ, iepriekš atdodot visu ūdeni un iepakoto barību. Viņiem priekšā bija nakts un 100 km nepārvaramu smilšu. Starp citu, aptuveni pēc stundām trim organizatori paziņoja, ka pēdējie 5 vai 10 km papildposma ir atcelti visiem, kas palika trasē, ļoti daudzu izstāšanās dēļ. Varbūt domas nostrādāja?

Kad atlaida vaļā domas par salūšanu un atvadīšanos, doma, kas sekojoši caurdūra: ... tā, netiku līdz baigām, nē – atkal braukt, atkal iziet šim visam cauri! Nē!
Taču, kā runā pazinēji, šīs blēņas skan galvā mēnesi vai pusotru. Pēc tam nemaz nepamanīsi, cik cītīgi sāksi gatavoties nākamajai Dakārai...
Tā arī notika. Ralliju plāni – Zīda Ceļš, Dakāra, treniņi jau ir izplānoti visam nākamajam gadam.

Vadims Prituļaks ( pazīstams arī kā Hohol, Ukraina. Daudzkārtējs Dakāras dalībnieks moto klasē) Kas tieši liek cilvēkiem doties aiz trejdeviņām zemēm un nobraukt tūkstošiem kilometru stepēs, kalnos, tuksnešos, kur aiz katra pagrieziena, aiz katras kāpas viņus gaida kas bīstams? Kāda viņiem jēga ciest ikdienas dzīves neērtības, ēst kā pagadās un neizgulēšanās stāvoklī doties uz startu? Apmēram rallija piektajā dienā gandrīz katrs sev vaicā: „Ko tad es vispār šeit daru? Kam man tas viss ir vajadzīgs?” Taču uzreiz pēc Dakāras beigām katrs sāk gatavoties nākamajam startam. Šo parādību es tā arī nosaucu – Dakāras sindroms.

Kā es tiku Dakārā, es jau esmu rakstījis (www.withrally.ru/site/2011 Zīda Ceļš 2011).
Nolēmu pajautāt draugiem, biedriem, kā viņi līdz tai nokļuva.
Un vispār par visu kopumā...

Mūsu komandas biedrs – Aleksandrs Morozovs (Sankt-Pēterburga) Kā es nokļuvu Dakārā? Mans komandējums uz Maskavu sakrita ar rallija „Silk Way - 2011” startu, kurā piedalījās Antons. Un es, dabiski, nevarēju laist garām tādu notikumu – kā nekā pirmais labākā drauga rallijs. Pēc nedēļas es biju atlidojis uz Soči, jau tiekot uz finišu. Skatoties uz postamentu, es pārdzīvoju neviennozīmīgas jūtas: prieku par šiem maratona nogurdinātiem, laimīgiem cilvēkiem, tikušiem līdz finišam, lepnumu par draugu ( ne vien paveica to, ko plānoja, bet arī rezultātu parādīja!) , bet arī tādu kā greizsirdību, kā saka – lūk tā ir īstā dzīve, kad piedzīvo kaut ko tādu. Pēc postamenta es pavaicāju Antonam: „Kas tālāk?”. Viņš kaut kā vienkārši atbildēja: „Dakāra”, un pasmaidīja. Es, ilgi nedomājot, izšāvu, ka braukšu kopā ar viņu, absolūti neiedziļinoties detaļās. To īsti arī nebija – neviens, arī viņš pats, neiedomājās, kā tas būs, vienkārši izlēmām. Kad dažas nedēļas vēlāk Antons paziņoja, ka apstiprināja savu dalību Dakārā un ka viņš būs pilots vienai no divām „Team Latvia” sacīkšu automašīnām, bet man tiek dotas tiesības iziet cauri savai Dakārai kā žurnālistu mašīnas pilotam, es, kā likās, uztvēru to kā pašu par sevi saprotamu, lai gan diez vai vēl kāds uz Zemes tajā brīdī bija laimīgāks par mani.

Sarežģījumu savācās atliku likām. Bija grūti. Zināju, ka būs, bet nedomāju, ka tā. Lai nu kā, par sevi pārliecināti bija visi mūsu septeta dalībnieki. Dakāra gāja grūti, bet līdzeni... Pacietām.
Viena no autosporta leģendām, labākais Dakāras sacīkšu braucējs kādu vakaru bivakā pastāstīja mums „lielo Dakāras noslēpumu”: „Vai zinat, kāpēc visi brauc uz Dakāru? Lai divas nedēļas pavadītu mokās, bet pēc tam visu gadu par to stāstītu!” .
Tajā brīdī es to vienkārši sapratu, taču tagad, ar atgriešanos, novērtēju. Ievērojot tradīciju pēc īsas atskaites par savu Zīda Ceļa-2011 paveikšanas pieredzi uzrakstīšanas, pēc 4 mēnešiem uzrakstīju šo...
Sacīkstes. Garas, cilvēkus un tehniku nogurdinošas. Visi un viss ir saspringumā.
Kādu laiku ej „uz augšu”. Viss ir labi. Līdzena kustība, viss notiek laikā, nekas nelūst ne tev, ne komandas biedriem. Un pēkšņi – še! Sākās! Brūk viss viens pēc otra. Viss skarbi. Bez jebkādiem „paldies” un „lūdzu”. Un tā ir vienmēr. Dienu-divas turp, dienu-divas atpakaļ. Un otrādi. Pacelšanās un kritieni – Dakāras šūpoles...
Visa kopums. Enerģijas, attiecību un to „tīrā” punkta. Sākums...
Raksturi, audzināšana. Tas, kas ir iekšā. Tas ir uzreiz tik ļoti redzams! Ļoti interesanti. Ikdienas dzīvē kaut ko tādu neredzēsi. Tas ir tur. Kur ir smagi, kur sāp, kur ir pārvarēšana, kur izaicinājums, tur, kur ir Dakāra.

SUERTE

Devītā sacīkšu diena (Antofagasta-Iquique) sastāvēja no 556 km un bija sadalīta divos papildposmos – 340 un 90 km , klāt 126 km starp speciālajiem posmiem.
Starp citu, tieši šajā liazonā cieta avāriju Aleša Lopraisa, Zīda Ceļa -2011 čempiona, ekipāža, viņš bija reāls pretendents uz Dakāras 2012 postamentu smago mašīnu klasē. Ekipāžas mehāniķis vienkārši aizmiga pie stūres. Par laimi, iztika bez upuriem, lai gan ekipāža cieta pamatīgi, savukārt Dakāras smagā mašīna nav derīga atjaunošanai...
Tātad. Kaut kur ap pa pusei noieto otro – 90-kilometrīgo papildposmu (bija jau nakts), mēs novērsāmies no ceļa, ienirām nepareizajā kanjonā un tajā pašā brīdī nobraucām no kalniem lejā pie okeāna. Kad sapratām, ka kļūdījāmies, bija jau par vēlu – atpakaļ kalnā pa smiltīm uzbraukt nebija iespējams, lai gan arī centāmies.
Varianti bija sekojoši: meklēt kādu pie plato piebraukšanas ceļu, neko neredzot, vai arī rīkoties pietiekami droši. Sākām ar pirmo variantu, taču nobraucot 15 km gar kalniem cerībā atrast serpantīnu, kur iebraukt, nolēmām vairāk laiku netērēt un laidām pa asfaltu uz otrā papildposma startu(!).
Ap četriem naktī bijām uz starta. Jebkādu norādošo zīmju neesamības dēļ atradām to ar grūtībām un vispār tīri nejauši!
Viegli paskrēja garām mums pazīstamie 40 km, atradām pareizo izeju un turpinājām ceļu jau pēc maršruta. Pa ceļam apdzinām organizatoru brigādi, kas „noslēdza” visu šo trasi...

Septiņos no rīta bijām bivakā.
Šis notikums kļuva par mūsu kaujas kristībām „sarežģījumos” – tālāk mēs gandrīz vai negulējām vēl 4 diennaktis.
Kad mēs devāmies uz mūsu šīs dienas „trešo startu”, apstājāmies pie uzpildes stacijas. Ir nakts. Nav neviena. Uzpildītājs – jauns puisis, kas nerunā angliski, uzpildīja mūs ar 100 litriem. Es taisīju ciet aizmugurējās durvis un atceros, kā no tās novēlās biezas, pa dienu sakrātas putekļu kārtas daļa. Vairāk nekā tur nebija.
No rīta bivakā, kad es izkāpu no automašīnas, kurā pavadīju pirmās šajās sacīkstēs 22 stundas pēc kārtas, es ieraudzīju uz aizmugurējām durvīm diezgan lielu uzrakstu „SUERTE”.
SUERTE – ir tas, ko mums kliedza visi vietējie skatītāji, un tas tulkojas kā „VEIKSMI!”, kura mums todien bija ārkārtīgi nepieciešama.
Vispār, vietējo attieksme pret sacīkstēm un pret dalībniekiem – tā ir plaša un atsevišķa tēma. Kaut ko tādu es nekad vēl nebiju piedzīvojis.

Aleksandrs Morozovs Dakārā es jutos kā Gagarins. Tas jūtams, kad tu brauc cauri apdzīvotai vietai vai arī vienkārši pa ceļu, bet pa kreisi un pa labi stāv cilvēku pūļi – ar plakātiem un karogiem, un sveicina tevi, Dakāras dalībnieku, kad pie luksofora vai uzpildes stacijā tev klāt nāk sīkie un pieaugušie, prasa iedot autogrāfu un uzrakstīt mašīnas numuru. Es pirmoreiz dzīvē parakstījos uz kādas skaistas meitenes krūtīm. Mendosā, Argentīnā, pie luksoforiem mums skrēja klāt un dāvināja ūdeni. Aukstu! Viņi visi ar lielāko prieku dalījās ar rallija dalībniekiem savā enerģijā. Atsevišķu uzmanību pievērsīšu plakātiem, ar kuriem stāvēja argentīnieši, čīlieši un peruānieši. Tie bija uz dažādām virsmām, visi uzraksti bija cītīgi un akurāti uzrakstīti ar roku: „Fuerza Dakar”, „Dakar Energy”, īpaši aizkustināja „Россия!” un sasmīdināja „Os daremos agua, pero plata – no!” (Dosim ūdeni, bet ne sudrabu!). Un, protams, SUERTE! Un katru dienu bija tikšanās ar apbrīnojamu dabas skaistumu: kalni – melni, sarkani, zaļi, ar apsnigušām cepurēm un bez, pampas, divi okeāni un, protams, tuksnesis! Tas viss, kas bija, uz mūžu paliks manā sirdī, savukārt tās gabaliņš uz mūžu paliks tur.

Kā jau rakstīju, otrā rallija daļa mums reāli bija kā tāds izturības pārbaudījums. Pēdējo dienu grafiks izskatījās apmēram šādi.

No rīta ir starts. Mēs vienmēr startējam peletona pašās beigās, tātad saprotam, ka mums aizmugurē neviena nav. Pa trasi virzāmies mēreni. Kāpās attālums palielinās, jo nākas virzīties nevis pa kanālu, bet gan meklēt apvedceļus, alternatīvus maršrutus. Iemesls – ļoti nelīdzena trase un elektroauto īpatnības. Starp citu, pamatjautājumus sakarā ar elektroauto Andris Dambis jau ir atrisinājis; redzēsim, kā viņam ir sanācis, jau šī gada Zīda Ceļā. Sacīkstes pirmoreiz uzņems elektroauto. Būs interesanti!
Pie pamatproblēmām piebraucam vakarā. Stāvam četratā milzīgas kāpas virsotnē kaut kur Atakamā...
Tālumā okeāns. Milzīgs, melns, tāds kluss, kluss, bet aiz tā laižas lejā liela, spilgti sarkana saule. Un debesis tiek nokrāsotas ar horizontālām strīpām no dzelteni-sarkanā toņa līdz tumši zilajam. Retie mākoņi tālumā pastāvīgi maina savu purpurpelēko nokrāsu. Turklāt vēl uz šī mūžīgā fona zem mums(!) palido garām liels aviolaineris, gatavojoties nosēsties tuvākajā pilsētā. Un es saprotu, ka pēc pusstundas būs jau pavisam tumšs, bet mūs vēl gaida vesels lērums kilometru sarežģītākajās smiltīs, ar putekļiem, ar kalniem...
Bet tā riet. Vēl tikai trīs minūtes, un tās vairs nebūs – tā turpinās savu ceļu tev zem kājām – tur, kur ir ziema un mājas. Es skatos uz to un domāju par tuvākajiem. Un ir tik skumji! Un „ko, pie Velna, es šeit daru?” vietā es saku „Ak Dievs! Cik te ir skaisti!”.

Taisām vaļā iepakoto barību, ēdam (tik garšīgi!), dzeram siltu ūdeni un sulu, apbrīnojam skaistumus, jokojam (kā varam) un lemjam, ko darīt tālāk – gaidīt rītausmu vai kustēties. Katru reizi pieņemam lēmumu – iet tālāk. Iemesls – ja paliekam smiltīs līdz rītausmai, pastāv ļoti liela varbūtība, ka nepaspēsim tikt līdz finišam vai bivakam pirms noteiktā laika, ko norādījuši organizatori. Pretsvarā – naktīs braukt pa smiltīm ir daudzreiz grūtāk nekā dienā.
Kaut kur ap pusnakti vērojam mēness parādīšanos. Tīrs, liels, skaists un ilgi gaidīts – kļūst redzamas tevi aplencošo ceļu, kalnu un kāpu kontūras. Kļūst kaut kā mājīgāk... Un tādā veidā lēni, bieži kāpjot ārā no mašīnām, ar trosēm, ar lukturiem rokās mēs turpinām ceļu.

Pēc tam kļūst gaišs. Kustēšanās ātrums palielinās un sasniedz mūsu standartātrumu. Aust saule. Kādu laiku tie gaismo kopā – savu varu zaudējošais mēness un spēku uzņemošā saule. Trasē ap to laiku, ne pie finiša, ne CP, protams, jau neviena nav. Tikai Iritrack, noķēris kārtējo punktu, patīkami pīkst, un esmu priecīgs, ka ir noiet jauns ceļa posms.
No rīta atbraucam uz bivaku. Mēs iebraucam, bet līderi jau sen ir startējuši! Visi stāv rindā, lai izbrauktu, bet mēs iebraucam. Noguruši, neizgulējušies, taču laimīgi. Komanda ir priecīga. Mehāniķi lec pie automašīnām, sveicot mūs skrējienā – viņiem ir laiks no 30 minūtēm līdz pusotrai stundai stāvokļa noteikšanai un remontam. Mēs šajā laikā mazgājamies, ēdam, atpūšamies, kurš kā var un atkal kāpjam mašīnās. Priekšā ir kārtējā diena un kārtējā nakts.
Uz starta līnijas aiz mums nav neviena. Oskars eO, mans Oskars o3 un mūsu smagā mašīna. Un viss.
Un tā visas pēdējās dienas.
Mūs pat rallija interneta lappusē pārstāja ņemt vērā – informāciju par startiem un finišiem no datora pārsūtīja pirms mūsu finiša! Savukārt par startu mums pēc tam rakstīja ar roku, un tikai vēlāk ievadīja datorā. Mājās daudzi mūs bija pazaudējuši...

Vēl no Vadima Prituļaka. Par gaidāmo un par „grūti”. Fragmenti no viņa grāmatas kā reiz ir par to pašu maršrutu, bet to, kas bija 2010 gadā.

Atmiņās ir sajaukušās dienas un notikumi. Sacīkstes man ir pārvērtušās par maratonu ar cieši saspiestiem zobiem.
Torīt mēs īstenojām pacelšanos līdz vairāk kā 4 500 metru augstumam. Dakāra pārcēlās pāri robežai un kārtējais posms gāja pa Čīles Andiem, vedot sacīkšu braucējus pie Klusā okeāna piekrastes cauri Atakamas tuksneša smiltīm.
Salīdzinot mūsu ceļa grāmatu ar ierīcēm, es nopratu, ka finišs jau ir tuvu.
Kārtējās kāpas virsotnē stāvēja trīs motobraucēji. Es nolēmu neapstāties. Vēlme tikt līdz finišam bija stiprāka par kārdinājumu atpūsties. Es bez problēmām tiku kāpas augšā, izlīdzinoties ar motobraucējiem. Tajā pašā mirklī man pārtrūka elpa tās ainas dēļ, ko ieraudzīju. Mēs atradāmies milzīga smilšu kalna virsotnē. Priekšā – nebeidzamais Klusais okeāns. Lejā – krasta līnija un Dakāras bivaks. Pa labi no bivaka – mašīnas un skatītāji, veidojošie šauru eju finišam.
Es apstājos tikai uz brīdi. Kliedzot pilnā rīklē, es nosūtīju motociklu finiša virzienā. Ceļš uz leju bija 2 300 metrus garš. Leņķis bija vairāk kā 30 grādi. Ātrums – 140 km/ h. Neaizmirstami!
Tas bija posms, pēc kura dalībnieku saraksts pamatīgi saīsinājās. Visu nakti uz kalna parādījās lukturu gaismiņas, kas piederēja smiltis pārvarējušiem un ekipāžām, kuras tuvojās finišam.
Mēs ar dēlu bieži atceramies, kā blakus pie saliekamā koka galda sēdēja mehāniķi, gaidot vienvietīgo bagiju divas ekipāžas, no kurām nebija nekādu ziņu. Sākumā visi draudzīgi smējās, stāstot viens otram anekdotes. Pēc tam jau klusi sarunājās, malkojot pagatavoto kafiju. Bet vēl pēc tam klusējot apskatīja galda skrāpējumus. Taču gulēt neviens negāja.
Savukārt 73 gadu vecais vecītis, pagriežot savu pārgājienu krēslu uz kalna pusi, līdz pat rītam skatījās dziļi tumsā, turp, kur dēls un viņa biedrs, sekojot komandai, mēģināja izrauties no nakts smilšu gūsta skarbajā Atakamas tuksnesī.

Vēl no Vadima Prituļaka. Par gaidāmo un par „grūti”. Fragmenti no viņa grāmatas kā reiz ir par to pašu maršrutu, bet to, kas bija 2010 gadā. Atmiņās ir sajaukušās dienas un notikumi. Sacīkstes man ir pārvērtušās par maratonu ar cieši saspiestiem zobiem. Torīt mēs īstenojām pacelšanos līdz vairāk kā 4 500 metru augstumam. Dakāra pārcēlās pāri robežai un kārtējais posms gāja pa Čīles Andiem, vedot sacīkšu braucējus pie Klusā okeāna piekrastes cauri Atakamas tuksneša smiltīm. Salīdzinot mūsu ceļa grāmatu ar ierīcēm, es nopratu, ka finišs jau ir tuvu. Kārtējās kāpas virsotnē stāvēja trīs motobraucēji. Es nolēmu neapstāties. Vēlme tikt līdz finišam bija stiprāka par kārdinājumu atpūsties. Es bez problēmām tiku kāpas augšā, izlīdzinoties ar motobraucējiem. Tajā pašā mirklī man pārtrūka elpa tās ainas dēļ, ko ieraudzīju. Mēs atradāmies milzīga smilšu kalna virsotnē. Priekšā – nebeidzamais Klusais okeāns. Lejā – krasta līnija un Dakāras bivaks. Pa labi no bivaka – mašīnas un skatītāji, veidojošie šauru eju finišam. Es apstājos tikai uz brīdi. Kliedzot pilnā rīklē, es nosūtīju motociklu finiša virzienā. Ceļš uz leju bija 2 300 metrus garš. Leņķis bija vairāk kā 30 grādi. Ātrums – 140 km/ h. Neaizmirstami! Tas bija posms, pēc kura dalībnieku saraksts pamatīgi saīsinājās. Visu nakti uz kalna parādījās lukturu gaismiņas, kas piederēja smiltis pārvarējušiem un ekipāžām, kuras tuvojās finišam. Mēs ar dēlu bieži atceramies, kā blakus pie saliekamā koka galda sēdēja mehāniķi, gaidot vienvietīgo bagiju divas ekipāžas, no kurām nebija nekādu ziņu. Sākumā visi draudzīgi smējās, stāstot viens otram anekdotes. Pēc tam jau klusi sarunājās, malkojot pagatavoto kafiju. Bet vēl pēc tam klusējot apskatīja galda skrāpējumus. Taču gulēt neviens negāja. Savukārt 73 gadu vecais vecītis, pagriežot savu pārgājienu krēslu uz kalna pusi, līdz pat rītam skatījās dziļi tumsā, turp, kur dēls un viņa biedrs, sekojot komandai, mēģināja izrauties no nakts smilšu gūsta skarbajā Atakamas tuksnesī.

Māris Saukāns ( Oskara eO pilots, daudzkārtējs Dakāras dalībnieks) Dakāra. Kas tas ir, priekš kam, kā? Tie ir visbiežāk uzdotie jautājumi pēc atgriešanās no šīm sacensībām. Šķiet – viss vienkārši, taču jautājums ir sarežģīts – jāatbild, kādēļ es biju tur. Es varu pastāstīt kontekstu, atsevišķas situācijas, notikumus, kas norisinājās trasē un ikdienā. Taču ārkārtīgi sarežģīti atbildēt uz šiem jautājumiem tā, kā es gribētu, lai jūs to saprastu. Secinājums ir vienkāršs: lai saprastu atbildes uz šiem vienkāršajiem jautājumiem, ir jāpiedalās līdzīga veida notikumos. Dakāra nemēdz būt vienāda. Un katrs tiecas turp savu mērķu dzīts. Kādam tas ir darbs, kādam hobijs, varbūt atvaļinājums. Kāds tiecas turp, lai atrastu sevi, izzināt. Kas es esmu? Kādēļ es esmu? Tas ir kā poligons, kā liela skola, kurā tu mācies klasi pēc klases. Un tos, kuri mācās ar mani, es spēju atpazīt pēc skatiena. Paskatījos acīs nepazīstamam cilvēkam, nevar saprast, no kurienes atbraukušam, un domāju – o! Savējais. Un es novēlu viņam veiksmi, dod Dievs viņam nonākt līdz finišam. Tas, ko es ieguvu tur, tā ir mana lielākā bagātība – mana dzīves pieredze. Un tas ir tas, kas man pieder. Tā ir mana. Un es varu rīkoties ar to visu, kā vien tīk. Tā lieta pat nav Dakārā. Katram tā ir sava. Tas nozīmē, ka izzināt sevi var caur ko vien vēlies un variantu ir daudz. Vienā no Dakārām, vēl Āfrikā, Mauritānijā, reiz bija ļoti grūta diena – vairāk kā 700 km tuksneša. Pēc starta sacēlās smilšu vētra daudzu stundu garumā. Es braucu vairāk kā 14 stundas. Man, kā arī 80% rallija dalībnieku – visiem, ko skāra stihija, beidzās degviela. Un visi mēs bijām gandrīz vai haotiski izsvaidīti pa Mauritānijas tuksnesi simtiem kilometru attālumā viens no otra. Bez degvielas palika arī tehniskās palīdzības auto un organizatoru mašīnas. Sacīkšu braucējus vāca kopā vairāk kā divas diennaktis. Situācija bija kritiska. Sportisti grupējās pa 2-3 ekipāžām, stāvošām soļa attālumā. Pilnīgi dažādi cilvēki no dažādiem kontinentiem, runājošie dažādās valodās, bija vienoti. Mūsu pēdējā ūdens pudele tika sadalīta pa malkam stundā katram braucējam. Mūsu ekipāža saņēma palīdzību tikai pēc 40 stundām. Un pēc šāda veida stāsta es varu droši teikt: Dakārā ir viegli, šeit ir smagāk. Dakāras medaļai ir divas puses. Daudzi dalībnieki nekad neatgriezīsies mājās. Mērķis nav medaļa, mērķis ir atgriezties. Atgriezties, lai dzīvotu to dzīvi, kas man ir dota, lai vēl daudz ko paveiktu. Tādā veidā, es vienmēr atgriežos ar uzvaru. Ar uzvaru pār kāpām, pār sevi, esmu ieguvis jaunus draugus, emocijas, sajūtas un pārdzīvojumus, milzīgu pieredzi. Kas attiecas uz šo Dakāru, smagi bija visiem, bet tikai šie četri zina, cik ļoti. Es vienmēr esmu sevi novedis līdz finišam. Šajā reizē par mūsu kopējo mērķi kļuva aizvest līdz finišam elektroauto, un mēs to izdarījām!

Vienā no „smilšu” naktīm elektromašīnā pārstāja darboties ģenerators, kurš uzlādē mazo (parasto) akumulatoru, kas, savukārt, vada visu mašīnas elektronisko iekārtu. Bija tiešām savādi- jaudīgākā enerģētiskā iekārta ar lielām baterijām kļūst bezvērtīga un lietošanai nederīga bez maza akumulatora! Skaties uz šo kosmosa kuģi un saproti, ka tas mirst. Jauns, vesels, bet guļ kā komā – ķermenis derīgs, taču pats nekustas, stāv, pašķiebis sānu, kārtējās kāpās.
Vairāk kā 3 stundas mocījāmies. Apdari no mašīnas noņēmām, akumulatoru dabūjām, otru uzlikām lādēties, lādējām ar vadiem – ko tik nedarījām. Un viss velti. Naktī tuksnesī ir auksti – pēc kārtas līdām manā Oskarā sildīties. Māris stundu nogulēja uz smiltīm. No aukstuma viņu sarāva kamolā tā, ka pēc tam viņš ar grūtībām iztaisnojās – tik ļoti gribēja gulēt, ka iegrima dziļā miegā un pat nepamanīja, kā nosala.
Tajā naktī bija momenti, kad nāca prātā sliktas domas. Beigas. Viss. Izejas nav. Aizstumt pa smiltīm līdz finišam? Bet kā? Tas nav iespējams pat ar kravas automašīnas palīdzību. Tai pat laikā vienalga turpinājām kaut ko darīt.
Mūsu komandas smagajā auto kā mehāniķis brauca Kaspars Dambis – jauns, jautrs un gudrs puisis, Andra Dambja, elektriskā automobiļa izveidotāja, dēls.
Pēc tam, kad kļuva skaidrs, ka akumulatoru mums atdzīvināt neizdosies, un arī jauna pietiktu pavisam neilgam laikam, Kaspars noņēma ģeneratoru un to izjauca. Kārtīgi iztīrot, atkal savāca un novietoja atpakaļ savā vietā. Vien divu stundu laikā. Smiltīs. Naktī. Pēc tā visa iedarbinājām iekšdedzes dzinēju un... palikām mēmi – akumulators sāka uzlādēties.

Antanas Juknevičus (Lietuva) Mūsu pirmās Dakāras beigās 2003. gadā mašīna knapi kustējās. Nonāca līdz tam, ka mēs vispār pārstājām to slāpēt nost – tā pārstāja iedarbināties, bija nosēdies akumulators, iedarbināt bija iespējams tikai iekustinot ar troses palīdzību. Akumulatori bija pilnībā nosēdušies un tā arī īsti nelādējās. Lībija. Vienā no posmiem, piebraucot pie kārtējā kontroles punkta (jau krēsloja), organizatori mums saka – nebrauciet turp, naktī šo speciālo posmu iziet nav iespējams. Bet priekšā ir smiltis. Tur ir tāda vieta, saukta Akarus. Tas ir labirints, kas sastāv no smiltīm un 3-4 metrus augstiem akmens veidojumiem, t.i., no augšas saskatīt, kurp doties, nav iespējams. Pa visu dienu tika izbraukāts katrs stūrītis, un dabiski, ka mēs novirzījāmies no maršruta, atkāpāmies no kursa par 2 kilometriem. Smiltis ir mīkstas, grimstošas. Braucam un domājam, kā lai neiesprūstu, pēkšņi uzduramies maziņai kāpai, seko palēciens, mēs apstājamies un noslāpstam. Ir vēls vakars, tumst, mēs stāvam labirintā, nevis trasē, aizmugurē nav neviena, mūsu auto neiedarbinās. Bija tāda bezcerības izjūta! Taču man piemīt tāda rakstura īpatnība – es nekad nenolaižu rokas, man allaž kaut kas ir jādara. Ņemu lāpstu un sāku rakt laukā riteņus no smiltīm, zem tiem mēģinu novietot speciālos smilšu paliktņus. Stūrmanis man saka – kādēļ tu to dari, mašīnu taču nevar iedarbināt? Un es atbildu – klausies, varbūt darām kaut ko? Sēdēt tik tiešām nav jēgas. Un turpinu rakt, grozīties mašīnai apkārt. Aureliuss apsēdās maliņā. Ko tālāk darīt? Kā izkļūt laukā? Sakaru līdzekļu mums tobrīd nebija. Vienkārši baisi... Es nekad nevienam, izņemot sev tuvus cilvēkus, to neesmu stāstījis. Pirms sāku rakt, es vairākas reizes mēģināju iedarbināt mašīnu un man neizdevās. Akumulatora nebija vispār, tas jau sen pat nespēja iekustināt dzinēju... Pēc tam, kad visu biju sagatavojis, es noglāstīju mašīnu un lūdzos. Tik tiešām no visas sirds biju lūdzies un palūdzu Dievam palīdzību, lai gan es nekad savā dzīvē tā neesmu darījis. Ne pirms, ne pēc šī notikuma. Es iekāpu mašīnā un jau ar pirmo mēģinājumu to iedarbināju. Kādā veidā tā sāka darboties – nav skaidrs. Tajā vakarā mēs pamanījāmies izbraukt no šīs zonas, bet jau no rīta bijām bivakā.

Artūrs Ardavičus (trešā vieta Dakāras 2012 smago mašīnu klasē) Kā tu nonāci pie Dakāras? Mana pirmā Dakāra bija 2008.gadā. Toreiz mēs startējām lielā Kazahstānas komandā ar pieciem SUV. Gatavojāmies veselu gadu, būvējām mašīnas, ieguldījām laiku, spēkus, naudu. Dažas dienas iepriekš ieradāmies Lisabonā, 3.-4. janvārī izturējām administratīvo un tehnisko komisiju, novietojām mašīnas slēgtā parkā. Nākamajā dienā – 5.janvārī – bija starts. Pirmsstarta uztraukums pieauga. 4.janvārī aizgājām uz ārkārtas brīfingu, kur visiem paziņoja, ka Dakāra nenotiks! Tas ir kā kazino spēlēs – zaudēji un nemaz nepamanīji, kā – vienkārši še, saņem! Vai arī it kā tu soļo, soļo un pēkšņi ar pieri uzduries kaut kādiem neredzamiem vārtiem. Apsēdies un sēdi – mēģini iebraukt jaunajos apstākļos. Un nevar taču nekādi atrisināt šo jautājumu – nenotiks, un viss! Izjūtas ir tādas, it kā tevi būtu izmantojuši,... un tu pat īsti nesaproti, kas tieši. Trīs dienas vajadzēja, lai „atietu” no tā visa, pēc tam jau pārslēdzāmies uz Pasaules kausu. Nākamreiz Dakārai pievērsos 2011.gadā – finišējām astotie. 2012.gadā, kā jau tu zini, ieguvu bronzu. Un tas nemaz nebija vienkārši – starta numuru izsniedza 33. Pirmais un pats galvenais uzdevums starta momentā – izrauties priekšā. Visu izlēma pirmais 60-kilometru garais speciālais posms. Gājām aiz riska robežas, daudzus apdzinām smiltīs. Finišējām ceturtie. Tālāk braucām savā tempā. Kopumā runājot, mans ceļš pie Dakāras sākās 1995.gadā. Sākumā moto, tad gandrīz vai visi autosacīkšu veidi, ralliji, rallijreidi. Lai kaut ko paveiktu, ir nepieciešams to ļoti stipri gribēt. Es vēlējos jau kopš bērnības. Sapnis bija tik tāls un, šķita, nepiepildāms. Taču sapņi piepildās... ja vien tu virzies un tiecies pie tiem. Pirms sacīkstēm un to laikā tu allaž esi mierīgs, jautrs. Tu vispār neuztraucies vai arī tu slēp savas jūtas? Nekad un nevienam nedrīkst rādīt savu uztraukumu. Tādēļ, ka uztraukums – tā ir vājība. Ja tu izrādi savas vājības, tu jau esi zaudējis. Ir jābrauc viegli. Kas ir „Dakāras gars”? Atbildēt ir diezgan vienkārši. Es to labi sajūtu jau ap piekto dienu, kad tehniskajā telpā ieej, visi guļ, ne visi paspēj nomazgāties, kāds noguruma dēļ iet gulēt agrāk, kāds vēlāk liela darba apjoma dēļ. Tas, lūk, ir īsts Dakāras gars. Šī smarža nelīdzināsies nevienai citai. Kā tikai jūtu šo smaržu, uzreiz atceros Dakāras garu. Re, domāju, esmu klāt! Šeit notiek brīnumi.

Vladimirs Čagins (Vienkārši Vladimirs Ģennadjevičs Čagins. Šī gada janvārī svinēja savu 42. dzimšanas dienu, kas kļuva par 21. Dakārā – precīzi pusdzīve...) Āfrika bija cita. Trases garums, tās grūtības pakāpe – daudz nopietnākā līmenī. Ikdiena – minimāla. Dušas izskatījās kā metru augsti kvadrāti uz smiltīm, uz stabiņiem bija uzstiepts maisaudums, kādus 40 centimetrus plats, stāvēja spainis mīcīts un pārmīcīts un krūze blakus ar pusotras ūdens glāzes tilpumu. Taču visi – gan vīrieši, gan sievietes – pavadot dienas piecas tādā tuksneša karstumā, ir gatavi mazgāties kaut vai stāvot uz Sarkanā laukuma. Tu piecēlies, nomazgājies, atlikušo ūdeni izlēji sev virsū – laime... Cilvēki brauca turp prom no civilizācijas. Minimums ērtību. Tas ir Dakāras gars. Un tas darbojās, jo pēc 2-3 nedēļām visa šī te, pēc finiša ienāc viesnīcas numurā, uzreiz ej dušā, kur ir tekošs ūdens, kura daudzumu vairs nevajag kontrolēt, un pēc tam ielien baltā gultā... Vari iedomāties, kā savādāk redzi pēc tam savu parasto pasauli? Vai arī ēdnīcā brokastīs un vakariņās pie viena galda sēž pilnīgi dažādi cilvēki – pēc tautības, pēc sociālā stāvokļa. Tur ir gan pastnieks no kādas Francijas provinces, kas pelna pavisam nedaudz, taču kurš jau ļoti, ļoti ilgi sapņojis par Dakāru, krājis naudu, atbraucis beidzot ar motociklu (skaidrs, ka ne ar džipu), bez mehāniķiem – pats ar mazu čemodāniņu, pilnu rezerves detaļām. Un te nu viņš par savu pēdējo naudu devās uz Dakāru, turklāt vēl noteikti kaut ko aizņēmās. Tepat vien sēž profesionālais braucējs no Vācijas. Ar pazīstamu vārdu, viss titulos un regālijās. Brauc uz Dakāru par algu, kuru viņam izmaksā komanda. Blakus uzņēmējs no ASV, kurš pat nezina, cik daudz tur tā Dakāra maksā – viņu tas nemaz neinteresēja, viņa menedžeris apmaksāja visu nepieciešamo – džipu, degvielu utt. Viņš vienkārši devās atpūsties. Un arī sēž pie šī paša galdiņa, viņi sarunājas, atrod kopējās intereses, tēmas, uzskatus. Tas ir Dakāras gars.

Antanas Juknevičus Smiltis – tā ir maģija. Ir bail, kājas tirpst, taču visi vēlas. Pat tie, kas nemaz neprot pa tām braukt. Tā ir rallija rozīnīte. 2003. gada Dakāra, divdesmit piektā, jubilejas – Tunisija-Lībija-Ēģipte. Tā bija mana pirmā Dakāra. Vismīļākā un visskaistākā. Arī visgrūtākā. Lēmumu par braukšanu mēs pieņēmām jūnijā, manā dzimšanas dienā. Tātad reāli mums bija tikai pusgads. Tā bija absolūta avantūra. Mums pat mašīnas uz to brīdi nebija. Apmaksājām starta iemaksu un sākām domāt, kas un kā. Mašīnu iegādājāmies par 5 tūkstošiem dolāru. Pavisam bija vecenīte. Iedomājies – mēs braucām bez asistentiem, paši gatavojām auto. Mēs līdzi vedām pamata rezerves daļas apmēram 500 kg apjomā plus vēl instrumenti. Protams, ka braukt ātri mēs nevarējām. Pati jēga bija – tikt līdz katra posma finišam. Visi mums apgalvoja, ka izbraukt Dakāru ar šo mašīnu nav iespējams. Taču es zināju, ka es tikšu līdz galam. Citus variantus es sev nemaz neparedzēju. Rallijā mēs gulējām ļoti maz. Tāpat kā jūs šogad, mēs bivakā ieradāmies no rīta. Migām ciet kājās stāvot. Paspējām kaut ko darīt sakarā ar mašīnu. Nenomazgājušies, dažreiz pat vienkārši netīri mēs izbraucām kārtējā posmā. Ap rallija beigām mūs pārstāja atpazīt paziņas, tie gāja mums garām! Mēs bijām bāli – zaļi, aizauguši kā zombiji. Saraksts ar darbiem pār mašīnu tikai paplašinājās, bet laiks zuda. Darījām tikai to, kas ļāva mums vienkārši kustēties. Beigu beigās jau pārstājām slāpēt nost mašīnu – tā pārstāja patstāvīgi iedarbināties, akumulators beidzies, iedarbināt bija iespējams tikai kustībā, ar troses palīdzību. Dabiski, ka jau no paša rallija vidus mēs sākām mainīties vietām ar stūrmani. Viens brauc, otrs guļ. Savādāk pilots pat tīri fiziski nespēj to izturēt. Tu brauc jau pa „sabristo”, pazīstamo, bez stūrmaņa. Kārtējo nakti braucām. Plkst.3-4 naktī, tuksnesis. Bija vieta, kur 70-80 km ar līdzenām smiltīm. Tur visi metās uz priekšu pilnā sparā. Prožektoru gaisma spīd uz priekšu, radot savdabīgu koridoru priekšā. Aiz gaismas robežām nekas nav redzams. Un sanāk, ka tu brauc pa nebeidzamo tuneli. Ļoti koncentrējos, lai neietriektos, stūri nevar pagriezt – pa labi, pa kreisi ir sienas, kaut gan īstenībā desmitiem kilometru apkārt ir līdzens lauks. Braucu es, viss tāds saspringts, un pēkšņi redzu – man priekšā skrien ne ta suns, ne ta gaišs vilks. Tagad es vēl arī dzīvnieku kādu cenšos nenotriekt. Un viss ir tik ļoti reāli, tik reāli, ka es vēlos pateikt par to stūrmanim. Taču domāju, ka nevaru viņam to sacīt, jo viņš iedomāsies, ka esmu sajucis prātā, viņš mani pārstās cienīt, pateiks, ka galīgi esmu jau sajēgu zaudējis. Turklāt arī pēc morālā gara viedokļa tas ir lieks... Braucu tādā stāvoklī ar tādu ainu vēl pusstundu, un beidzot es uzdrošinos pateikt. Nevaru vairs paciest. Un es saku - vai zini, es saprotu, ka tu vari padomāt tagad kaut ko citu, taču es šobrīd braucu pa tuneli un man priekšā skrien suns, un es pat dažreiz samazinu gāzes pedāļa spiedienu, lai to suni nenotriektu. Viņš atbild man – vai zini, es jau stundu kā redzu tuneli ar suni un baidos tev tajā atzīties tā paša iemesla dēļ. Toreiz apstākļi mūs cieši sasaistīja kopā. Pat sākās vienādas halucinācijas. Pēc finiša mēs pat nesvinējām – uzreiz apgūlāmies gultās viesnīcā un aizmigām. Es nogulēju 2,5 diennaktis, pamostoties 4 stundas pirms lidmašīnas izlidošanas. Protams, ideja par piedalīšanos nenāca klajā spontāni. Piedalīšanās Dakārā – tas ir daudzu sapnis. Un ne tikai braucēju, bet arī atbalstītāju. Man Dakāra ir kā Everests alpīnistam. Uzvarēt to, būt pašā pasaules augšā – pienācīgs mērķis.

Morozovs Katru dienu es darīju kaut ko pirmoreiz dzīvē: pats mazgāju mašīnu ar KARCHER, braukāju pa smiltīm, iesprūdu tajās; sagaidīju saulrietu tuksnesī; ārkārtas gadījumos izlēcu kaujas trasē, bet aizmugurē man dzina pēdas kaujas smagā mašīna, vai arī man pretī izskrēja kāds melns bagijs; braukāju bez degvielas filtra, savukārt viss motora pārsegs bija apliets ar dīzeļdegvielu, un es tiešām baidījos, ka mašīna uzsprāgs, un kopā ar to sadegs visa bivaka un es kļūšu par jauno Herostratu; man sabruka akumulators; nespēju pārvarēt pāreju pāri Andiem pie Argentīnas un Čīles robežas, visu apdzīts braucu kalnā ar ātrumu 20 km/h, aizmugurē melnu dūmu mākoņi, tobrīd mani atpazina visi Dakāras dalībnieki; braukāju ar trosi aiz Harisa smagās mašīnas. Pirmās trīs Dakāras dienas es meklēju sevi. Komanda – ir kā ideāli piedzīts un saskaņots mehānisms, katrs atrodas savā vietā un zina, ar ko un kurā momentā viņam ir jānodarbojas. Es, savukārt, esot „žurnālists” un Dakārā vispār pirmoreiz atrodos, nesapratu, ko drīkstēja darīt, un ko nē, it īpaši bivakos. Vienīgais, ko sapratu droši – netraucēt! Ļoti palīdzēja Antons. Redzot manu apmulsumu, viņš teica: „Tu esi reidā – tu drīksti visu!”. Un te es nomierinājos, viss nokļuva savās vietās, viss kļuva skaidrs un sāka izdoties. Dakāras laikā man parādījās 4 personīgie varoņi: Antons, Ainārs, Māris un Andris, divas manas komandas ekipāžas. Es nobraucu 10 500 kilometru pa civilo trasēm, no bivaka līdz bivakam, izbraucot sacīkšu trasēs speciālajās nobraukšanas vietās. Bija grūti, jo katru dienu ir nepieciešams nobraukt noteiktu kilometru daudzumu, taču tas ir pa labu ceļu, mums bija iespēja apstāties un atpūsties. Bija milzīgs miega trūkums, gulēju no vienas līdz piecām stundām diennaktī, nogulēt piecas stundas – tā bija laimes dāvana. Bet ko tad izdarīja šie puiši! Viņi katru dienu pārvarēja no 300 līdz 650 km speciālo posmu, bet tie, savukārt, ir akmeņi, brasli, tuksneši, kāpas kalnu izmēros! Tas viss ir ne tikai jānobrauc, bet arī finišēt ne vēlāk par nosacīto laiku, un tas nozīmē, ka jādzen! Un kā tad pēdējo piecu posmu maratons! Kad esi piecas diennaktis bez miega, gan dienu gan nakti, uz robežas – Uz priekšu! Uz priekšu! Uz priekšu! Pārsteidzoši bija vērot neapmierinātības neesamību, mierīgos smaidus. Uz jautājumu, kā izdodas tik daudz negulēt, saņēmu atbildi: „Pats galvenais ir nobraukt liazonu, savukārt speciālajā posmā – tur ir tāds draivs, par gulēšanu pat neiedomāsies!”. Kad redzi to visu sev blakus, neviļus prasi sev: „Bet es varētu?”. Es nezinu, droši vien, varētu, tikai lieta ir tāda, ka es vēl joprojām varēTU, bet viņi to jau ir izdarījuši.

Fjodors Sulimovs Lidmašīna nolaižas, izejot caur plānu mākoņu kārtu, parādās krasta līnija: pelēkas smiltis un dažreiz pagadās nelieli kartona ēku sakopojumi. Pilsētas: ne vienu vien reizi pēc tam uzpeldēs jautājums – ko dara cilvēki šajās vietās, ar ko nodarbojas, prātā nāk Kabo Abes „Sieviete smiltīs” – tā pati bezcerība. Zem mums ir Peru, sena civilizācija, sena kultūra un arhitektūra. Iedomājos par to, ka nekad neesmu strādājis šajā valstī. Visi kaimiņi – Venecuēla, Ekvadora, Kolumbija, Čīle, Bolīvija – tā vai citādi bija iesaistīti darba atmosfērā. Peru – nekad. Katru reizi ierasties šajā valstī mani mudināja vēlme izdarīt kaut ko savā labā: kalni, garās pārejas – tam visam bija tikai iekšēji iemesli. Katru reizi, iesēžoties reisā uz Limu, es darīju to sev pašam. Gar krasta līniju parādījās ostu ēkas un naftas glabātuves. Drīz nosēšanās. Droši vien tas attiecas uz septiņdesmito gadu sākumu, kad atmiņā ataust pirmie momenti par sevi pašu, pirmās aprautās atmiņas par bērnību. Esot bērnam, nebija iespējams iedomāties un novērtēt vienmuļības pelēcīgumu mums apkārt, taču varbūt kaut kur zemapziņā tas arī kalpoja par ieganstu bērnu hobijiem – mēs krājām konfekšu papīrīšus, bildītes no košļenēm, spilgtus, krāsainus papīra gabaliņus – tolaik tās bija bildes no kādas citas dzīves – no Aizspogulijas. Un vēl man bija koferis ar pastkartītēm, pie tam nevis vienkāršām pastkartītēm, bet gan ārzemju. Gaismu līnijas no mašīnām, kuras brauc pa kaut kādām citām, nekad neredzētām un neko neatgādinošām ielām un bulvāriem. Glancētas. Es mēdzu salikt no tām paklāju uz grīdas mūsu Maskavas dzīvoklī un grimu sapņos. Es neatceros savas rotaļlietas, es atceros šos milzīgos, krāsainos panno. Kas atradās to otrajā pusē, kādā valodā rakstītas (es pat krieviski toreiz vēl nemācēju lasīt) un no kurienes tās radās, man nebija ne mazākās intereses. Manā priekšā bija pasaku pasaule. Vēl desmit gadus agrāk, es vēl nebiju ieplānots. Āfrika, sociālistisks apvērsums Mali, cīņa par politisko ietekmi nekam nevajadzīgajā valstī sadūra divas sistēmas. Vēsturiskā koloniālā atkarība no Francijas aktīvi tiek bīdīta no jaunās valdības puses – kurss ved pie satuvināšanās ar PSRS. Valstī ierodas daudzi speciālisti visās saimnieciskās attīstības frontēs. Francija neatkāpjas. Bamakko izplešas PSRS pilsoņu kolonija, uz Āfriku sūta speciālistus, kam ir kā tehniskās, tā arī lingvistiskās zināšanas. Un, protams – „cilvēki satiekas, cilvēki iemīlas”. Viņa ir jauna sieviete, Sovzagranstroja pārstāve. Viņš – francūzis, kara inženieris. Abi divi ir svešā valstī – nav nekas pārsteidzošs, ne tobrīd, ne tagad. Vienīgi 50 gadus atpakaļ divu jaunu cilvēku attiecībās iejaucās ideoloģija, sociālistiskās uzvedības normas. Komandējuma beigas, atgriešanās PSRS, nav nekas traks, vienkārši pārvešana no Sovzagranstroja uz Mosprospektu, un nekādas iespējas atstāt valsti, parastā rutīna. Vēstules PSRS no ārzemēm cenzūras darbiniekiem nācās atvērt, un saplēstās aploksnes, lielākoties, līdz adresātam netika. Vēstulei, kura uzrakstīta uz pastkartītes, bija daudz vairāk iespēju nokļūt galapunktā, taču lai izklāstītu domas, kuru nozīme svarīga tikai konkrētiem diviem cilvēkiem, bija nepieciešams nedaudz vairāk kā viena pastkartīte. Stāsts turpinājās ar retiem pārtraukumiem veselus 20 gadus. 20 gadu garumā - vienkāršas ikdienas vēstules uz kartiņām – tā parādījās mani krāsainie paklāji. 20 gadi. Un pēc tam viss beidzās. 1886.gada 14.janvārī 19:30 pēc vietējā laika Mali, Āfrikā rallija Parīze-Alžīra-Dakāra novadīšanas laikā avarēja organizatoru helikopters. Iebrauca kāpā. Nav nekas pretdabisks, tā gadās... bet vēstules pārstāja nākt. Un, lūk, Dakāra kaut kādā savādā un tālā veidā pieskārās manai dzīvei. Pagāja 25 gadi pēc skolas. Es dienēju un strādāju dažādās pasaules malās, robežas vairs sen neeksistē. Es dzīvoju lidmašīnās. Pie tam man ir tuvinieki, darbs un aizraušanās dažādos kontinentos. Es pats savulaik pabeidzu foto-skolu un zinu, kā nostādīt gaismas stabu līniju, fantastikas vairs nav. Vispār viss ir mainījies. Lidmašīna ir piezemējusies, es eju pa lidostas koridoriem un neskatos uz norādījumiem, es zinu, kurp iet. Pēc stundas piezemēsies lidmašīna no Parīzes, es satikšu Jūliju un no rīta mēs brauksim uz tikšanos ar Dakāru, viņa – pie vīra, es – pie drauga. Karstās smiltis. Mēs gaidām elektrisko Oskaru pie finiša. Pēdējais posms. Antons guļ smiltīs un skatās debesīs. Vakar vakarā, iepriekšpēdējā posmā, viņa mašīna salūza. Es neesmu tehnikas cilvēks, un vienmēr sekoju parunai: „aizver motora pārsegu un netraucē dzinējam strādāt.” Nezinu, kas notika, zinu, ka salabot nebija iespējams. Dzelzs neizturēja. Cilvēks spēj, dzelzs – ne! Viens mazs posms palika... Toties tagad man ir fotogrāfija: Antons guļ pie finiša un skatās debesīs. Kādēļ man vajadzīga Dakāra? Man tā ir mana. Daudzus gadus nodarbojoties ar alpīnismu, es sajūtu to pašu garu, to pašu uztraukumu un draivu. Tas ir tas, kas mums ir liegts ikdienas dzīvē. Pilsētu burzmā un mašīnu plūsmās Mēs atgriežamies, jo kur tad vēl iet? Bet no virsotnēm apgūtām laižoties jūsmās, Sirdi atstājam kalnos- pa mākoņiem skriet. Tieši tā. 2003.gads, Peru, Aljemaija, viena no visskaistākajām virsotnēm. Siena. 150 metri līdz virsotnei, 500 metrus aizmugurē mūsu nometne. Starp mūsu nometni un bāzes nometni ir garš, grūts un ilgs ceļš, ledus kritumi, plaisas – liels, ilgs un smags darbs. Saule, agrs rīts, spilgts sniegs. 150 metri līdz virsotnei – 2 stundas darbā, divas noslēdzošās darba stundas, tā darba, kas sākas gadu pirms ceļa sākuma. 150 metri, bet pieķerties nav kur – sniega un ledus kvalitāte ir zemāka par pieņemamo. Apmainoties pāris vārdiem ar manu Čīles draugu, mēs sākam kāpt nost, nešaubos – es darīju visu. Es varu saskatīt virsotni, šķiet, izstieptas rokas attālumā..., bet mēs sākam kāpt nost. Lai gan es esmu gandarīts – es visu izdarīju pareizi. Mašīna uz kādu sekundi apstājas, Māris ar Andri paķer Antonu, un viņi visi kopā šķērso finišu Māra mašīnā. Uzvara! Viņi kopā nobrauks pa pjedestālu Limā, un būs laimīgi, tā ir viņu kopējā Uzvara. Viņi uzvarēja kopā, visu paveica pareizi, katrs komandas biedrs ir vinnējis. Skatos uz Antonu – viņš visu ir izdarījis tā, kā vēlējies: viņa finišs būs nākamajā Dakārā. Katram jāiziet savs Dakāras ceļš ar savām izjūtām. Jāiziet. Jāiziet sava Dakāra sev pašam.

Grigorova Jūlija Pagāja apmēram 10 stundas, kamēr mēs gaidījām, kamēr es gaidīju Antonu. Pa šo laiku mēs ar mehāniķiem apspriedām un aprunājām visu, iedzērām kafiju, tad tēju, un tad atkal kafiju, un tad vēlreiz tēju. Tas bija nebeidzams process. Laiks vilkās ļoti ilgi. Šeit man stāstīja, kā ekipāžas tiek galā ar sacīkstēm, kā negulēja vairākas diennaktis...Vienā un tai pašā laikā bija gan baisi, gan žēl. Mani pārpildīja lepnuma un cieņas sajūta, izjutu cieņu pret tiem, kas uzdrošinājās šeit būt, pret tiem, kas to dara, savukārt man ir mans vienīgais varonis! Bivaks izskatījās kā katls, kurā vārās dzira. Turklāt vietas visapkārt ir tikai vīriešiem. Unikāla vīriešu pasaule, kurā nav vietas vājībai, dusmām, viltībai. „Ej gulēt, viņi vienalga neatbrauks drīz,” teica man Haris, un es pēc mokošās gaidīšanas padevos. Bija jau ap 2 naktī. Pēc pāris stundām. Caur troksni no pastāvīgi strādājošiem ģeneratoriem, no kāda sarunām, no garāmbraucošajām mašīnām vai arī no garām ejošiem „terminatoriem” es izdzirdēju, ka atbrauca mūsējie. Nogurušās, bet degsmi pilnās acis, man tik ļoti mīļas, pastāstīja man visu, kas notika šajā laika posmā. Sāpes, pacietība, bailes, briesmas, vilšanās, dusmas, laime – tajās bija viss! Reiz es novēroju, kā tika izvēlēti suņi pajūgam. Pat ja suns tikko atnācis un ir noguris, tas vienalga, ieraugot savu saimnieku, kas pošas ceļā, ir gatavs doties viņam līdzi lai tur vai kas. Lai kas arī sagaida – vienmēr tikai uz priekšu, pārvarot jebkurus šķēršļus. To pašu es ieraudzīju šajā vīriešu spēlē. Laiki, kad vīrieši gāja pārgājienos, iekaroja jaunas zemes, cīnījās par godu, aizstāvēja savu ģimeni un dzimto valsti, nav zuduši – tie pārveidojās. Dakāra ir kā filmas sižets par to. Pārņēma apbrīnojama prieka izjūta par visiem dalībniekiem. Ak, Dievs, kāda laime, ka ir vīrieši un mums ar viņiem ir dažāds priekšstats par sapņiem! Runājot par finišu, tad, ja tava ekipāža tiktu līdz galam, varbūt tu nebūtu tagad tāds, kāds tu esi, nebūtu tāda stāsta, kāds tas ir tagad un vispār – visam savs laiks! Vēlu veiksmi jaunajā Zīda Ceļā un jaunajā Dakārā! Es tevi mīlu.

Beigās biju domājis, ka uzrakstīšu „paldies” visiem, kam gribētu to pateikt...
Kad iesāku, sapratu, ka nespēju apstāties. Tas arī nav iespējams. Kā?
Sakarā ar to, vienkārši un skaidri: PALDIES visiem un katram!
Galvenais Dakāras 2012 mērķis ir sasniegts! Uzdevumi ir izpildīti.
Noteicu jaunus Zīda Ceļam 2012 un Dakārai 2013. Tas ir tik ļoti interesanti.
Veiksmi!
Dakāras lozungu izdomājis Tjerī Sabīns, 1986.gadā gājis bojā helikoptera avārijā 36 gadu vecumā kārtējās, astotās, Dakāras laikā.
Izaicinājums tiem, kas uzdrošinājās, sapnis tiem, kas palika!
Un šis lozungs attiecas nebūt ne uz Dakāru...
Tagad es to zinu.
Paldies
Antons Grigorovs
2012.gada jūnijs